Esmu pārvācies!
Turpmāk esmu atrodams šeit:
krastinrobis.lv
Ko TU esi radījis?
Šodien kārtējā interesantajā sarunā ar Volfu parādījās jautājums: “Ko tu esi radījis?” Pirmajā brīdī šķiet pavisam vienkārši un ātri ienāk prātā kaut kas. Bet jautājums ir ar āķi.
Āķis ir tāds – “Ko TU esi radījis?” (tikai tu, no tevis paša, bez pilnīgi nekādas ietekmēšanās, kaut kas, kas ir tikai tavs, bez jebkādiem stereotipiem, lietām, programmām, kuras tevī ieprogrammētas, bez sabiedrības, sociuma ietekmes, bez jebkā no malas). Šeit jau paliek nedaudz grūtāk. Priekš manis pat pārāk grūti, jo tā arī nespēju izdomāt neko, ko esmu radījis pilnīgi no sevis.
Pilnīgi sāk šķist, ka viss, kas tu esi ir patiesībā tikai un vienīgi ietekmē no malas izveidojies. Tas līmenis šķiet, kas būtu jāsasniedz ir maza bērna, tikko piedzimuša, kad viņš vēl nav ticis nozombēts, ietekmēts, vai jebkā citādi programmēts – ar uztveri, kas spēj uztvert visas lietas tieši tā, kādas tās ir patiesībā. Redzot bumbu viņš ierauga tieši to objektu – ar skaidrām acīm – nevis futbola bumbu, vai gumijas bumbu, kas viņam uzreiz asociējas ar kaut ko no viņa pieredzes tādējādi palaižot garām lietas patieso esību.
Un tad šāda maza bērna prātā, ar pilnīgi skaidru uztveri šķiet ir veids, kā varētu radīt kaut ko, kas ir tikai tavs. Vienīgi, manuprāt, šeit tad atkal rodas cita galējība.. Un, tomēr, šos daudzos stereotipus un visas dažādās ietekmes no malas jau uzņemam tieši mēs, un tos apstrādājam tikai sev unikālā veidā. Tādējādi radot tieši sev unikālu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, tas ir radies ietekmējoties. Traki dziļi un sarežģīti. Lai vai kā gribējās ierakstīt, lai arī kāds cits var palauzīt galvu.. 😀
Ko TU esi radījis?
Viegli
Esmu atgriezies lielpilsētas steigā ar visu kas ar to saistīts – šobrīd jau galvenokārt augstskola ar tuvojošos sesiju, kas līdzi nes kursa darbu termiņus un arī bakalaura darbu, kas jau iesākts un top jau šobrīd, kaut arī teorētiski tas būtu jādara vien pēc gada. Bet ne par to šoreiz. Šoreiz par pārdomām.
Visā lielajā skriešanā esmu trāpījis uz fantastiska albuma no fonda Viegli. Pateicoties tam jau sākās dažādas pārdomas. Šo pārdomu kulminācija bija vakarvakara treniņā, kur pēc sarunas ar Volfu nonācu pie visnotaļ interesantiem secinājumiem.
Tiem šodien ieguvu arī vēl vienu apstiprinājumu pēcpusdienā klausoties ierakstu Renāra Kaupera intervijai LR1, kurā Renārs patīkami pārsteidza ar to, ka viņam nebūt nav svešas lietas ārpus ikdienišķās pasaules lielpilsētā.
Par tiem secinājumiem. Patiesībā uz visu paskatoties citādāk var saprast, ka tas, ko mēs dienu no dienas saucam par grūtībām, nepatīkamo un smago, problēmām vai kā citādāk, tas patiesībā nemaz tā nav. Jo tieši tas kā mēs to paši uztveram un sev liekam domāt to par tādu padara. Tiklīdz mēs izmainām savu skatījumu, tā izmainās šīs lietas. Izmainās reizē ar to, kā izmaināmies mēs paši. Viss šis ir krietni sarežģītāks kā es spēju izteikties.
Tomēr tas, ko gribēju pavēstīt ar šo ierakstu ir tas, ka albums “Viegli” ir patiešām lielisks, tāpat kā Imanta Ziedoņa skatījums un viņa Jaungada runa:
…
“Muļķis tu esi, latviet! Un tavi gudrie izkauti. Kādam ir bijis svarīgi panākt, lai tu tāds izaudz. Noderīgs un paklausīgs. Akls un nedzirdīgs. Trenēts mazu dzīvību slepkavošanai. Lai kad nāks lielās dzīvības, tava roka nedrebētu.
Vai tad tu neredzi, ka tas ir viltus manevrs! Aiz tavas mašīnas vilktie koki saceļ putekļus tavās smadzenēs, un tu savu mūžu vairs neieraudzīsi sidraba birzi. Tu šo spēju pazaudēsi. Un bērniem būs grūti piedzimt brīviem. Bez tava truluma gēnos. Bērniem būs grūti izdzimt no tevis pa jaunam, atdzimt no tevis prom, atdzimt atpakaļ vecvectēvos. Tu esi piedraņķējis ģenētiku.”
Jo galu galā, ja uz visu paskatās citādāk, tad viss sanāk patiesībā pavisam Viegli. 🙂
Varētu, protams, vēl arī pastāstīt par vakardienas “diskusiju” par RTU jauno kompleksa projektu un arhitekta Uģa Šenberga “vīzijām”. Bet negribas te ķengāties. Varu tikai pateikt, ka ja arhitekts domā, ka simtgadīgo vītolu no iekšpagalma var izcelt ar helikopteru lai pārstādītu citur un ķīmiķi izdomās speciālu pulverīti, kas izkausēs sniegu, un vēl kaudze ar tikpat fantastiskām idejām.. Tiešām ceru, ka netiks aizlaista vējā lieliska iespēja sakārtot Ķīpsalu un RTU izveidot par lielisku universitāti.
Ultimate Spring Break
Jau sen ko tādu gribēju īstenot. Tad nu beidzot bija tāda izdevība. Ideja tāda – biju nopelnījis vienā darbiņā noteiktu naudas summu, kuru visu ieguldīju šīs idejas īstenošanai. Solo velo brauciens visa brīvlaika garumā. Piemeklēju maršruta galapunktus, kuri šķita gana interesanti. Arī biļešu cenas pieņemamas. Iepirku biļetes. Ar to arī viss beidzās. Vienīgi vēl aptuveni piemetu cik liels gabals varētu būt jāmin.
Pienāca tā svētdiena, kad jābrauc un aptvēru, ka laika vairs galīgi nav. Fiksi krāmēju mantas. Aizskrēju uz veikalu pēc šādas tādas paikas pirmajām dienām. Paspēju izdrukāt biļetes un iepirkt arī jauku sarkanu kladīti. Tajā arī brauciena laikā tika veikti pieraksti par iespaidiem un pieredzēto. Tāpēc ieraksts šeit būs tikai visaptverošs un ja vēlies zināt kā man tur gāja un ko darīju, vari pieteikties – iedošu palasīties (ja spēsi salasīt manu rokrakstu). Pārrakstīt visas tās daudzās lapas galīgi nav ne vēlēšanās ne laika. Pats arī droši vien pārlasīšu vispār tikai kad uznāks lielā nostaļģija. 😀
Ar prāmi uz Stokholmu 7dienas vakarā. Startēju 1dienas rītā. Finišs pēc 8 dienām 2dienā Norvēģijā lidostā “Sandefjord Lufthavn Torp” krietnu gabalu uz dienvidiem no Oslo. Idejas par to, kur braukt īsti nav. Zinu, ka vajag tikt ārā no Stokholmas un tad uz rietumiem. Tā arī cīnījos. No Tūrisma info biroja uz biroju pēc kartēm. Gulēju teltī, kur nu pagadījos. Visas naktis. Bija diezgan auksti. Salu. Ēst taisīju uz prīmusa. Brokastīs putra un vakariņās makaroni ar dažādām piedevām. Pusdienas sanāca visdārgākās, jo tās ēdu jau pagatavotas, kur trāpījos.
Kopā nomīnu ap 750 km. Galā tiku krietni ātrāk kā varēju būt domājis. Sanāca padirnēt lidostas apkārtnē, jo vairāk mērķa citur dzīties nebija. Ik dienas nobraucu vismaz 100 km. Vienā pat 140 km.
Braukt vienam bija viena no pamatidejām un kā kompanjonu šoreiz līdzi ņemtu vien Uģi. Tā, kā viņam citi plāni, tad patiesībā biju priecīgs, ka varu izmēģināt, kā tas ir ceļot vienam svešās zemēs. Bija patiešām lielisks piedzīvojums un nevienā brīdī nevaru teikt, ka man būtu kas jānožēlo. Lieliski pavadīts laiks un lieliski iespaidi. Fantastiskas sajūtas. Brīvība, neatkarība. Dari ko gribi kā gribi un kad gribi. Pats uzstādi sev mērķus un tos arī pildi.
Kaut kā tā.
Daži foto mirkļi:
Lielais klusums
Atkal jau atļaujos šitā te izdarīties.. Protams, jau cik reizes ir bijušas domas par ierakstiem un pat jau galvā arī saturi gatavi.. Vienīgā problēma šobrīd ir tā, ka tam nebūt nepietiek laika. To, kas ir – izmantoju citām lietām, kas tajā brīdī šķiet svarīgākas/aktuālākas. Bet nu šeit iemetīšu šo un to, ko esmu paspējis sadarīt kopš tām labajām un stulbajām idejām… Sanāk principā viss aprīlis ir pagājis jau.. Traki tas laiks skrien.. 
Jā, sākās tas viss ar pirmā aprīļa jociņiem un spociņiem no laika vīra un arī Rīgas Domes puses.. Pēc fassko ieteikuma meklēju to veloceliņu Dārziņi-Centrs. Neatradu. Tikai daļa no tā visa. Saliju un tiku pie cauras riepas. Jauks 1. aprīļa dienas sākums.. NŌT.. Visi dienas plāni sagriezās.. Reportāža ar bildēm redzama šiten: http://www.sports-tracker.com/#/workout/krastinrobis/elug8r56hstfujta Zīmīgākā no tām:
Vispār aprīlis bijis tāds ļoti aktīvs mēnesis, jo esmu pasācis aktīvāk kustēties. Sāku iet uz baseinu, kurš RTU studentiem ir par 1 Ls reizē (ja neesi RTU, vari nākt reizē ar mani vai kādu no RTU studentiem par 2 Ls.. 😉 )… 10 darba dienu laikā savācu 10 km.. Ar riteni praktiski katru dienu vizinos uz skolu un atpakaļ.
Jautra un gara bija arī kāda piektdienas nakts Selonijā par ko jāpateicas krustdēliem.. 😀 Neliela daļa no jautrības:
Vēl aprīlī paspējām noķert labu ūdens līmeni Latvijas straujupē – Amatā:
Šoreiz raftā un kompānijā mans brālis un māsa. Jautri bez gala.. 😀 Es paspēju nedaudz pačakarēt muguru, bet šie vēlreiz izbaudīja Lustūzi un īso posmu no Zvārtes ieža līdz tiltam..
Atsākti treniņi arī ārpus ierastajiem sportiem, kas ļoti priecē. Vēl arī paspēju noķert Ewert And The Two Dragons Randomā.. Visādas likstas ar auto arī nelika mieru. Trāpīju nepareizajā servisā un riepu maiņa man šobrīd izmaksājusi 21 Ls (9 Ls vietā). Starpcitu ja vēl neesi paspējis nomainīt riepas varu piedāvāt pavisam pa lēto tikt pie tā kupona, jo pieļauju, ka vēl ir aktuāls. Citronam sastrēgumu laikā atteicās darboties ventilators. Atkal problēmas. Bet kaut kā jau viss nokārtojas, par ko prieks.
Vēl paspēju sarīkot arī Selonijas Orientēšanās kausu, kurš šķiet izdevās godam. (lielais paldies Tomam, kurš tomēr spēja izturēt manu neomu un kopā pieveicām sacensību dienu godam). Tur gan daudziem jāsaka paldies. Paldies! 🙂
Lai vai kā, nākamajā dienā aiz šīm sacensībām, kad pa nakti vēl rēķināju pēdējos rezultātus jau 17.30 sēdēju uz prāmja un čukčināju Skandināvijas virzienā. Tur tika aizvadīts šķiet visu laiku lieliskākais “spring break” jeb pavasara brīvlaiks ever. Par to vairāk nākamajā ierakstā, kurš taps uzreiz pēc šī te.
Ir labas idejas un ir stulbas idejas. Te par abām.
Izgājušo nedēļas nogali biju aizbraucis uz mājām. Mājās biju jau 4dienas vakarā. Lai arī biju ieplānojis cītīgi rakstīt kursa darbu, kura nodošanu dažādu vairāk un mazāk objektīvu iemeslu dēļ kavēju jau kādu laiciņu, tomēr sanāca darīt vairāk citas lietas un nemaz rakstīt to kursa darbu. Tas viss protams atspēlējas uz šo nedēļas nogali, kuru pavadīšu Rīgā cītīgi darbojoties pie iekrātajiem darbiem.
Tad par tām idejām. Sākšu ar to labo ideju. Jau 4dien pa dienu braucot mājup pūšot spēcīgam vējam nedaudz aiz Raganas uz pļavas redzams kāds noteikti laimīgs cilvēks, kas ar kaitu vizinās pa pļavu. Uzreiz tiek pārbaudīta vēja prognoze, kura sola visas nākamās dienas pietiekami spēcīgu vēju. Tomēr, konsultējoties ar cilvēku, kurš ievadīja mani kite gaitās un pielipināja atkarību, izrādās, ka prognozētie vēji ir par stipru manam vienīgajam kaitam (kaits ir par lielu un braukšana var būt ir bīstama). Tajā brīdī tā vien gribējās, kaut man būtu arī kāds mazāks pūķis ar kuru kārtīgi izbaudīt stabilo/spēcīgo vēju. Neko darīt. Tomēr nemiers iekšā sēž. Vakarā vēlreiz pārbaudot prognozi izrādās, ka no rīta tomēr paredzēts nedaudz vājāks vējš, kurš pilno jaudu sasniegs vien ap 12iem dienā. 5dienas rītā kaits un slēpes mašīnā un aiziet!
Virziens gan ir nedaudz neērts, un ierastās lielās pļavas vietā nākas kaitot otrpus ceļam, jo tad nelaimes gadījumā vējš mani neuzpūstu virsū šosejai vai elektrolīnijai. Tomēr arī pļavai otrpus ceļam nav nekādas vainas. Izbaudu katru mirkli, kuru sniedz vējš, sniegs, saulīte spiežoties caur mākoņiem, ātrums, brīvība, lidojums.. Mmmmm.. Fantastiski. Ātrums līdz pat 63 km/h un nieka 40 minūtēs, kurās biju trackeri ieslēdzis, nobraukāti jau 22 km. 🙂 Tomēr vējš pēc prognozes tiešām pieņēmās spēkā un pūķis jau pie pilna de-power un līdz galam atlaista bāra (gan jau būs kāds, kas sapratīs, ko tas nozīmē) vilka ar pietiekami lielu spēku. Tā kā braukājos viens pats un tik lielā vējā vēl neesmu atkodis pūķa nolaišanas tehniku vienatnē – tad labi, ka neesmu pārāk tālu no mājām un ir brālis, kurš var atbraukt palīgā. 🙂 Kopumā ideja laba – pat vairāk – lieliska. Noķertas asas izjūtas un adrenalīna deva ar. Prīmā!
Vakarā iemēģināju vēl arī tēta jaunās nūjas distanču slēpošanai, pa feino sērsnu, kurai varēja laist pa virsu bez bēdu. Liekas, ka pirmo reizi bija nūjas, kuras man ir pietiekamā garumā, tāpēc bija īpaši patīkami pabraukāties saulei rietot labas mūzikas pavadībā. 🙂
Nu jā, bet tagad par to slikto ideju. Ar vienu dienu, protams, nav gana kaitots. Pēc prognozes arī 6dienā sola mazāku vēju (iekļaujas mana pūķa augšējā (maksimālā vēja) robežā) rīta pusē. Un tā kā Burtnieku ezers vēl ir aizsalis tad tas noteikti ir jāizmanto. Tētis, kurš piecēlies gana agri, atšķirībā no manis (pamanījos aizgulēties), jau ir ar distancenēm aizslēpojis līdz ezeram un saka, ka ir virs ledus arī sniega kārtiņa, tātad pa pliku ledu gluži nebūs jābrauc, bet nav arī nekas spīdošs. Viņam ir plāns īstenot sen loloto ideju par slēpojumu apkārt Burtnieku ezeram. Man savukārt doma skaidra – jākaito, kamēr vēl var! Sāku no ierastā spota Bauņu laivu bāzē un šķērsojot ezeru atradu tēta pēdas. Protams, kas gan traucē pa vējam noķert viņu un pateikt čau… Domāts, darīts. Segums uz ezera ir tāds nevienmērīgi saputināts sniegs, ik pa laikam atsedzoties gludam ledum. Ar Burtnieku baznīcu fonā:
Vien, kad esmu jau nobraucis līdz pat pašiem Burtniekiem un tēti tā arī vēl neesmu saticis (tīri ātri viņam ir gājis), saprotu, ka segums neļauj tik viegli iekantēt ar nu jau laika gaitā nodilušajām slēpju kantēm. Sazvanu un noskaidrojās, ka nemaz tik tālu viņš nav. Tomēr pret vēju cīnoties jūtos kā pīle uz ledus. Ir krietni jāiespringst, lai varētu iekantēt un tikt pret vēju. Sarunājām satikties un iedot viņam auto atslēgas, lai vajadzības gadījumā viņš varētu atbraukt man pakaļ uz Burtniekiem. Zemāk bildē var tīri labi redzēt arī to, kād bija segums…
Pēc atslēgu atdošanas atkal šķērsoju visu ezeru mēģinādams spiesties pret vēju, bet kā jau GPS trackā tīri labi redzams pirmie divi šķērsojumi rezultējas ar pavisam mazu iegūto attālumu. Bet kur gadījies kur ne vējš sāka nedaudz griezties un mainoties virzienam arī man kļuva vieglāk tikt uz Bauņu pusi atpakaļ pie mašīnas. Krietni gan nācās pacīnīties un patērēt spēkus, bet tomēr veiksmīgi tiku arī atpakaļ sākuma vietā. 🙂 Lai arī ideja bija stulba, jo to pašu laiku varēju izmantot, lai izvizinātos pa pļavu, kur sniegā varētu kārtīgi iekantēt un arī palēkāt, tomēr bija gandarījums un prieks par saulīti, kas spoži spīdēja. 🙂
Diena vēl nebija galā. Vakarā bija paredzēts ZVOC saliedēšanās pasākums, kurā Zemes stundu gribējām sagaidīt laižot gaisa laternas.
Sanāca tāds jauks vakars pie ugunskura ar tēju un cepumiem Zilākalnā. 🙂 Beigās arī pļavā palaidām laternas, kas aizgāja gaisā pa skaisto atšķirībā no mēģinājumiem pašiem uztaisīt..
Svētdiena savukārt tika pilnā garumā pavadīta garāžā. “Skrūvēju” riteni, lai jau 2dien atklātu sezonu. Ar galīgi mellām rokām, bet veiksmīgi arī “pietjūnēju”. Un jau 2dienas rītā priecīgu seju devos uz skolu atkal atceroties visus priekus ko sagādā braukšana ar velo pa Rīgu. Tai skaitā Krasta ielu zem Salu tilta pa otro joslu starp bumeriem un smagajām mašīnām. Lai arī veloceliņi Rīgā ir krietni vairojušies tomēr man diemžēl neviens nav pa ceļam un vēl nav arī sakarīga veida kā apbraukt Salu tiltu..
Toties šodien (4dien) braucot mājup no skolas lēnām ripinoties saulītē nobrīnījos par bļitkotājiem, kas vēl cītīgi žibulēja saulītē..
Par to kā man pēdējā laikā visādi citādi iet: cīnos ar visu pēc kārtas. Prātam pārslodzes nebūt netrūkst un tā vien tiecos pēc iespējas nospiest pogu “restart” vai “format” vai kā tāda. Tāpēc ar nepacietību gaidu 17. aprīli, kad plānoju doties ar prāmi uz Stokholmu, no kurienes ar velo tālāk nedēļu pavizināties pa Zviedrijas un Norvēģijas ārēm izbaudot brīvību. Pagaidām, ja Uģis neizdomās braukt braucu viens. Tas tik ļoti intriģē un raisa tādas interesantas sajūtas, ka tā vien gribas jau tagad braukt un padzīvot nedēļu vienam pašam. Tai pašā laikā ieslēdzas arī saprāts un saka, ka vienam braukt 600+ km būtu diezgan muļķīgi un neprātīgi, ņemot vērā neparedzamos laika apstākļus un visu citu, kas var atgadīties. Lai arī kāds būtu iznākums, jau tagad zinu, ka pavasara brīvlaiks būs izdevies par visiem 100 % 🙂
krastinrobis 