Šodien kārtējā interesantajā sarunā ar Volfu parādījās jautājums: “Ko tu esi radījis?” Pirmajā brīdī šķiet pavisam vienkārši un ātri ienāk prātā kaut kas. Bet jautājums ir ar āķi.
Āķis ir tāds – “Ko TU esi radījis?” (tikai tu, no tevis paša, bez pilnīgi nekādas ietekmēšanās, kaut kas, kas ir tikai tavs, bez jebkādiem stereotipiem, lietām, programmām, kuras tevī ieprogrammētas, bez sabiedrības, sociuma ietekmes, bez jebkā no malas). Šeit jau paliek nedaudz grūtāk. Priekš manis pat pārāk grūti, jo tā arī nespēju izdomāt neko, ko esmu radījis pilnīgi no sevis.
Pilnīgi sāk šķist, ka viss, kas tu esi ir patiesībā tikai un vienīgi ietekmē no malas izveidojies. Tas līmenis šķiet, kas būtu jāsasniedz ir maza bērna, tikko piedzimuša, kad viņš vēl nav ticis nozombēts, ietekmēts, vai jebkā citādi programmēts – ar uztveri, kas spēj uztvert visas lietas tieši tā, kādas tās ir patiesībā. Redzot bumbu viņš ierauga tieši to objektu – ar skaidrām acīm – nevis futbola bumbu, vai gumijas bumbu, kas viņam uzreiz asociējas ar kaut ko no viņa pieredzes tādējādi palaižot garām lietas patieso esību.
Un tad šāda maza bērna prātā, ar pilnīgi skaidru uztveri šķiet ir veids, kā varētu radīt kaut ko, kas ir tikai tavs. Vienīgi, manuprāt, šeit tad atkal rodas cita galējība.. Un, tomēr, šos daudzos stereotipus un visas dažādās ietekmes no malas jau uzņemam tieši mēs, un tos apstrādājam tikai sev unikālā veidā. Tādējādi radot tieši sev unikālu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, tas ir radies ietekmējoties. Traki dziļi un sarežģīti. Lai vai kā gribējās ierakstīt, lai arī kāds cits var palauzīt galvu.. 
Ko TU esi radījis?
