krastinrobis.lv

• Latvijas būvnormatīvi
• Referāts
• Eksāmens
• Ģeotehnika
• Kursa darbs (atlikuši rasējumi un noformēšana)
• Referāts
• Eksāmens
• Dzelzsbetona konstrukcijas
• Kursa darbs (gandrīz varu teikt, ka ir iesākts)
• Eksāmens
• Rekonstrukcija un restaurācija
• Kursa darbs grupai (4 cilv.) – skice ir gandrīz pieņemamā skatā, bet nekas vairāk.
• Eksāmens
• Būvniecības plānošana
• Pasniedzēja sagatavotais pārsteiguma “eksāmens”, kas ir gandrīz kursa darba apjomā un tika izziņots vakar- 9. maijā
• Koka konstrukcijas
• Eksāmens
• Betonmācība
• Referāts
• Eksāmens

Tā kā šķiet ar ziemas sesiju, kuras laikā paspēju uzrakstīt 3 kursa darbus un 4 eksāmenus 4 nedēļās, šīs 42 dienas var tīri labi mēroties spēkiem. It’s gonna be a lot of fun!

Āķis ir tāds – “Ko TU esi radījis?” (tikai tu, no tevis paša, bez pilnīgi nekādas ietekmēšanās, kaut kas, kas ir tikai tavs, bez jebkādiem stereotipiem, lietām, programmām, kuras tevī ieprogrammētas, bez sabiedrības, sociuma ietekmes, bez jebkā no malas). Šeit jau paliek nedaudz grūtāk. Priekš manis pat pārāk grūti, jo tā arī nespēju izdomāt neko, ko esmu radījis pilnīgi no sevis.

Pilnīgi sāk šķist, ka viss, kas tu esi ir patiesībā tikai un vienīgi ietekmē no malas izveidojies. Tas līmenis šķiet, kas būtu jāsasniedz ir maza bērna, tikko piedzimuša, kad viņš vēl nav ticis nozombēts, ietekmēts, vai jebkā citādi programmēts – ar uztveri, kas spēj uztvert visas lietas tieši tā, kādas tās ir patiesībā. Redzot bumbu viņš ierauga tieši to objektu – ar skaidrām acīm – nevis futbola bumbu, vai gumijas bumbu, kas viņam uzreiz asociējas ar kaut ko no viņa pieredzes tādējādi palaižot garām lietas patieso esību.

Un tad šāda maza bērna prātā, ar pilnīgi skaidru uztveri šķiet ir veids, kā varētu radīt kaut ko, kas ir tikai tavs. Vienīgi, manuprāt, šeit tad atkal rodas cita galējība.. Un, tomēr, šos daudzos stereotipus un visas dažādās ietekmes no malas jau uzņemam tieši mēs, un tos apstrādājam tikai sev unikālā veidā. Tādējādi radot tieši sev unikālu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, tas ir radies ietekmējoties. Traki dziļi un sarežģīti. Lai vai kā gribējās ierakstīt, lai arī kāds cits var palauzīt galvu..

Ko TU esi radījis?

Visā lielajā skriešanā esmu trāpījis uz fantastiska albuma no fonda Viegli. Pateicoties tam jau sākās dažādas pārdomas. Šo pārdomu kulminācija bija vakarvakara treniņā, kur pēc sarunas ar Volfu nonācu pie visnotaļ interesantiem secinājumiem.

Tiem šodien ieguvu arī vēl vienu apstiprinājumu pēcpusdienā klausoties ierakstu Renāra Kaupera intervijai LR1, kurā Renārs patīkami pārsteidza ar to, ka viņam nebūt nav svešas lietas ārpus ikdienišķās pasaules lielpilsētā.

Par tiem secinājumiem. Patiesībā uz visu paskatoties citādāk var saprast, ka tas, ko mēs dienu no dienas saucam par grūtībām, nepatīkamo un smago, problēmām vai kā citādāk, tas patiesībā nemaz tā nav. Jo tieši tas kā mēs to paši uztveram un sev liekam domāt to par tādu padara. Tiklīdz mēs izmainām savu skatījumu, tā izmainās šīs lietas. Izmainās reizē ar to, kā izmaināmies mēs paši. Viss šis ir krietni sarežģītāks kā es spēju izteikties.

Tomēr tas, ko gribēju pavēstīt ar šo ierakstu ir tas, ka albums “Viegli” ir patiešām lielisks, tāpat kā Imanta Ziedoņa skatījums un viņa Jaungada runa:

…

“Muļķis tu esi, latviet! Un tavi gudrie izkauti. Kādam ir bijis svarīgi panākt, lai tu tāds izaudz. Noderīgs un paklausīgs. Akls un nedzirdīgs. Trenēts mazu dzīvību slepkavošanai. Lai kad nāks lielās dzīvības, tava roka nedrebētu.

Vai tad tu neredzi, ka tas ir viltus manevrs! Aiz tavas mašīnas vilktie koki saceļ putekļus tavās smadzenēs, un tu savu mūžu vairs neieraudzīsi sidraba birzi. Tu šo spēju pazaudēsi. Un bērniem būs grūti piedzimt brīviem. Bez tava truluma gēnos. Bērniem būs grūti izdzimt no tevis pa jaunam, atdzimt no tevis prom, atdzimt atpakaļ vecvectēvos. Tu esi piedraņķējis ģenētiku.“

Jo galu galā, ja uz visu paskatās citādāk, tad viss sanāk patiesībā pavisam Viegli.

Varētu, protams, vēl arī pastāstīt par vakardienas “diskusiju” par RTU jauno kompleksa projektu un arhitekta Uģa Šenberga “vīzijām”. Bet negribas te ķengāties. Varu tikai pateikt, ka ja arhitekts domā, ka simtgadīgo vītolu no iekšpagalma var izcelt ar helikopteru lai pārstādītu citur un ķīmiķi izdomās speciālu pulverīti, kas izkausēs sniegu, un vēl kaudze ar tikpat fantastiskām idejām.. Tiešām ceru, ka netiks aizlaista vējā lieliska iespēja sakārtot Ķīpsalu un RTU izveidot par lielisku universitāti.

Pienāca tā svētdiena, kad jābrauc un aptvēru, ka laika vairs galīgi nav. Fiksi krāmēju mantas. Aizskrēju uz veikalu pēc šādas tādas paikas pirmajām dienām. Paspēju izdrukāt biļetes un iepirkt arī jauku sarkanu kladīti. Tajā arī brauciena laikā tika veikti pieraksti par iespaidiem un pieredzēto. Tāpēc ieraksts šeit būs tikai visaptverošs un ja vēlies zināt kā man tur gāja un ko darīju, vari pieteikties – iedošu palasīties (ja spēsi salasīt manu rokrakstu). Pārrakstīt visas tās daudzās lapas galīgi nav ne vēlēšanās ne laika. Pats arī droši vien pārlasīšu vispār tikai kad uznāks lielā nostaļģija.

Ar prāmi uz Stokholmu 7dienas vakarā. Startēju 1dienas rītā. Finišs pēc 8 dienām 2dienā Norvēģijā lidostā “Sandefjord Lufthavn Torp” krietnu gabalu uz dienvidiem no Oslo. Idejas par to, kur braukt īsti nav. Zinu, ka vajag tikt ārā no Stokholmas un tad uz rietumiem. Tā arī cīnījos. No Tūrisma info biroja uz biroju pēc kartēm. Gulēju teltī, kur nu pagadījos. Visas naktis. Bija diezgan auksti. Salu. Ēst taisīju uz prīmusa. Brokastīs putra un vakariņās makaroni ar dažādām piedevām. Pusdienas sanāca visdārgākās, jo tās ēdu jau pagatavotas, kur trāpījos.

Kopā nomīnu ap 750 km. Galā tiku krietni ātrāk kā varēju būt domājis. Sanāca padirnēt lidostas apkārtnē, jo vairāk mērķa citur dzīties nebija. Ik dienas nobraucu vismaz 100 km. Vienā pat 140 km.

Braukt vienam bija viena no pamatidejām un kā kompanjonu šoreiz līdzi ņemtu vien Uģi. Tā, kā viņam citi plāni, tad patiesībā biju priecīgs, ka varu izmēģināt, kā tas ir ceļot vienam svešās zemēs. Bija patiešām lielisks piedzīvojums un nevienā brīdī nevaru teikt, ka man būtu kas jānožēlo. Lieliski pavadīts laiks un lieliski iespaidi. Fantastiskas sajūtas. Brīvība, neatkarība. Dari ko gribi kā gribi un kad gribi. Pats uzstādi sev mērķus un tos arī pildi.

Kaut kā tā.

Daži foto mirkļi:

Jā, sākās tas viss ar pirmā aprīļa jociņiem un spociņiem no laika vīra un arī Rīgas Domes puses.. Pēc fassko ieteikuma meklēju to veloceliņu Dārziņi-Centrs. Neatradu. Tikai daļa no tā visa. Saliju un tiku pie cauras riepas. Jauks 1. aprīļa dienas sākums.. NŌT.. Visi dienas plāni sagriezās.. Reportāža ar bildēm redzama šiten: http://www.sports-tracker.com/#/workout/krastinrobis/elug8r56hstfujta Zīmīgākā no tām:

Vispār aprīlis bijis tāds ļoti aktīvs mēnesis, jo esmu pasācis aktīvāk kustēties. Sāku iet uz baseinu, kurš RTU studentiem ir par 1 Ls reizē (ja neesi RTU, vari nākt reizē ar mani vai kādu no RTU studentiem par 2 Ls.. )… 10 darba dienu laikā savācu 10 km.. Ar riteni praktiski katru dienu vizinos uz skolu un atpakaļ.

Jautra un gara bija arī kāda piektdienas nakts Selonijā par ko jāpateicas krustdēliem.. Neliela daļa no jautrības:

Vēl aprīlī paspējām noķert labu ūdens līmeni Latvijas straujupē – Amatā:

Šoreiz raftā un kompānijā mans brālis un māsa. Jautri bez gala.. Es paspēju nedaudz pačakarēt muguru, bet šie vēlreiz izbaudīja Lustūzi un īso posmu no Zvārtes ieža līdz tiltam..

Atsākti treniņi arī ārpus ierastajiem sportiem, kas ļoti priecē. Vēl arī paspēju noķert Ewert And The Two Dragons Randomā.. Visādas likstas ar auto arī nelika mieru. Trāpīju nepareizajā servisā un riepu maiņa man šobrīd izmaksājusi 21 Ls (9 Ls vietā). Starpcitu ja vēl neesi paspējis nomainīt riepas varu piedāvāt pavisam pa lēto tikt pie tā kupona, jo pieļauju, ka vēl ir aktuāls. Citronam sastrēgumu laikā atteicās darboties ventilators. Atkal problēmas. Bet kaut kā jau viss nokārtojas, par ko prieks.

Vēl paspēju sarīkot arī Selonijas Orientēšanās kausu, kurš šķiet izdevās godam. (lielais paldies Tomam, kurš tomēr spēja izturēt manu neomu un kopā pieveicām sacensību dienu godam). Tur gan daudziem jāsaka paldies. Paldies!

Lai vai kā, nākamajā dienā aiz šīm sacensībām, kad pa nakti vēl rēķināju pēdējos rezultātus jau 17.30 sēdēju uz prāmja un čukčināju Skandināvijas virzienā. Tur tika aizvadīts šķiet visu laiku lieliskākais “spring break” jeb pavasara brīvlaiks ever. Par to vairāk nākamajā ierakstā, kurš taps uzreiz pēc šī te.

Tad par tām idejām. Sākšu ar to labo ideju. Jau 4dien pa dienu braucot mājup pūšot spēcīgam vējam nedaudz aiz Raganas uz pļavas redzams kāds noteikti laimīgs cilvēks, kas ar kaitu vizinās pa pļavu. Uzreiz tiek pārbaudīta vēja prognoze, kura sola visas nākamās dienas pietiekami spēcīgu vēju. Tomēr, konsultējoties ar cilvēku, kurš ievadīja mani kite gaitās un pielipināja atkarību, izrādās, ka prognozētie vēji ir par stipru manam vienīgajam kaitam (kaits ir par lielu un braukšana var būt ir bīstama). Tajā brīdī tā vien gribējās, kaut man būtu arī kāds mazāks pūķis ar kuru kārtīgi izbaudīt stabilo/spēcīgo vēju. Neko darīt. Tomēr nemiers iekšā sēž. Vakarā vēlreiz pārbaudot prognozi izrādās, ka no rīta tomēr paredzēts nedaudz vājāks vējš, kurš pilno jaudu sasniegs vien ap 12iem dienā. 5dienas rītā kaits un slēpes mašīnā un aiziet!

Virziens gan ir nedaudz neērts, un ierastās lielās pļavas vietā nākas kaitot otrpus ceļam, jo tad nelaimes gadījumā vējš mani neuzpūstu virsū šosejai vai elektrolīnijai. Tomēr arī pļavai otrpus ceļam nav nekādas vainas. Izbaudu katru mirkli, kuru sniedz vējš, sniegs, saulīte spiežoties caur mākoņiem, ātrums, brīvība, lidojums.. Mmmmm.. Fantastiski. Ātrums līdz pat 63 km/h un nieka 40 minūtēs, kurās biju trackeri ieslēdzis, nobraukāti jau 22 km. Tomēr vējš pēc prognozes tiešām pieņēmās spēkā un pūķis jau pie pilna de-power un līdz galam atlaista bāra (gan jau būs kāds, kas sapratīs, ko tas nozīmē) vilka ar pietiekami lielu spēku. Tā kā braukājos viens pats un tik lielā vējā vēl neesmu atkodis pūķa nolaišanas tehniku vienatnē – tad labi, ka neesmu pārāk tālu no mājām un ir brālis, kurš var atbraukt palīgā. Kopumā ideja laba – pat vairāk – lieliska. Noķertas asas izjūtas un adrenalīna deva ar. Prīmā!

Vakarā iemēģināju vēl arī tēta jaunās nūjas distanču slēpošanai, pa feino sērsnu, kurai varēja laist pa virsu bez bēdu. Liekas, ka pirmo reizi bija nūjas, kuras man ir pietiekamā garumā, tāpēc bija īpaši patīkami pabraukāties saulei rietot labas mūzikas pavadībā.

Nu jā, bet tagad par to slikto ideju. Ar vienu dienu, protams, nav gana kaitots. Pēc prognozes arī 6dienā sola mazāku vēju (iekļaujas mana pūķa augšējā (maksimālā vēja) robežā) rīta pusē. Un tā kā Burtnieku ezers vēl ir aizsalis tad tas noteikti ir jāizmanto. Tētis, kurš piecēlies gana agri, atšķirībā no manis (pamanījos aizgulēties), jau ir ar distancenēm aizslēpojis līdz ezeram un saka, ka ir virs ledus arī sniega kārtiņa, tātad pa pliku ledu gluži nebūs jābrauc, bet nav arī nekas spīdošs. Viņam ir plāns īstenot sen loloto ideju par slēpojumu apkārt Burtnieku ezeram. Man savukārt doma skaidra – jākaito, kamēr vēl var! Sāku no ierastā spota Bauņu laivu bāzē un šķērsojot ezeru atradu tēta pēdas. Protams, kas gan traucē pa vējam noķert viņu un pateikt čau… Domāts, darīts. Segums uz ezera ir tāds nevienmērīgi saputināts sniegs, ik pa laikam atsedzoties gludam ledum. Ar Burtnieku baznīcu fonā:

Vien, kad esmu jau nobraucis līdz pat pašiem Burtniekiem un tēti tā arī vēl neesmu saticis (tīri ātri viņam ir gājis), saprotu, ka segums neļauj tik viegli iekantēt ar nu jau laika gaitā nodilušajām slēpju kantēm. Sazvanu un noskaidrojās, ka nemaz tik tālu viņš nav. Tomēr pret vēju cīnoties jūtos kā pīle uz ledus. Ir krietni jāiespringst, lai varētu iekantēt un tikt pret vēju. Sarunājām satikties un iedot viņam auto atslēgas, lai vajadzības gadījumā viņš varētu atbraukt man pakaļ uz Burtniekiem. Zemāk bildē var tīri labi redzēt arī to, kād bija segums…

Pēc atslēgu atdošanas atkal šķērsoju visu ezeru mēģinādams spiesties pret vēju, bet kā jau GPS trackā tīri labi redzams pirmie divi šķērsojumi rezultējas ar pavisam mazu iegūto attālumu. Bet kur gadījies kur ne vējš sāka nedaudz griezties un mainoties virzienam arī man kļuva vieglāk tikt uz Bauņu pusi atpakaļ pie mašīnas. Krietni gan nācās pacīnīties un patērēt spēkus, bet tomēr veiksmīgi tiku arī atpakaļ sākuma vietā. Lai arī ideja bija stulba, jo to pašu laiku varēju izmantot, lai izvizinātos pa pļavu, kur sniegā varētu kārtīgi iekantēt un arī palēkāt, tomēr bija gandarījums un prieks par saulīti, kas spoži spīdēja.

Diena vēl nebija galā. Vakarā bija paredzēts ZVOC saliedēšanās pasākums, kurā Zemes stundu gribējām sagaidīt laižot gaisa laternas.

Sanāca tāds jauks vakars pie ugunskura ar tēju un cepumiem Zilākalnā. Beigās arī pļavā palaidām laternas, kas aizgāja gaisā pa skaisto atšķirībā no mēģinājumiem pašiem uztaisīt.. :/

Svētdiena savukārt tika pilnā garumā pavadīta garāžā. “Skrūvēju” riteni, lai jau 2dien atklātu sezonu. Ar galīgi mellām rokām, bet veiksmīgi arī “pietjūnēju”. Un jau 2dienas rītā priecīgu seju devos uz skolu atkal atceroties visus priekus ko sagādā braukšana ar velo pa Rīgu. Tai skaitā Krasta ielu zem Salu tilta pa otro joslu starp bumeriem un smagajām mašīnām. Lai arī veloceliņi Rīgā ir krietni vairojušies tomēr man diemžēl neviens nav pa ceļam un vēl nav arī sakarīga veida kā apbraukt Salu tiltu.. :/

Toties šodien (4dien) braucot mājup no skolas lēnām ripinoties saulītē nobrīnījos par bļitkotājiem, kas vēl cītīgi žibulēja saulītē..

Par to kā man pēdējā laikā visādi citādi iet: cīnos ar visu pēc kārtas. Prātam pārslodzes nebūt netrūkst un tā vien tiecos pēc iespējas nospiest pogu “restart” vai “format” vai kā tāda. Tāpēc ar nepacietību gaidu 17. aprīli, kad plānoju doties ar prāmi uz Stokholmu, no kurienes ar velo tālāk nedēļu pavizināties pa Zviedrijas un Norvēģijas ārēm izbaudot brīvību. Pagaidām, ja Uģis neizdomās braukt braucu viens. Tas tik ļoti intriģē un raisa tādas interesantas sajūtas, ka tā vien gribas jau tagad braukt un padzīvot nedēļu vienam pašam. Tai pašā laikā ieslēdzas arī saprāts un saka, ka vienam braukt 600+ km būtu diezgan muļķīgi un neprātīgi, ņemot vērā neparedzamos laika apstākļus un visu citu, kas var atgadīties. Lai arī kāds būtu iznākums, jau tagad zinu, ka pavasara brīvlaiks būs izdevies par visiem 100 %

Bildēs jau ļoti labi ir redzams, ka mūsu sākotnējais plāns pieveikt posmu Ventspils – Liepāja gar jūras krastu ar slēpēm ir lielā mērā izgāzies. Patiesībā jau vietām varēja slēpot.

Tomēr no sākuma tas izpaudās, kā plāns ledus ar nelielu sniega un smilšu/akmentiņu kārtu, kurā arī Uģis pamanījās ielūzt. Kad jau bijām atmetuši cerības par sniegu, tas tomēr parādījās nedaudz aiz Užavas. Iesmērējām slēpēm  “pēdas”, lai varam slēpot klasikā. Pirmais tests liecināja, ka jābūt ok. Tomēr jau pēc neilga laiciņa cīnoties pa salīdzinoši biezo un mīksto sniega kārtu, kurā tomēr ik pa laikam nemanāmi parādījās pa kādam akmenim, kurš kārtējo reizi pārbaudīja nervu noturību, sapratām, ka patērējam krietni vairāk spēkus, lai pieveiktu to pašu attālumu kā ejot un reizes, kad slēpes jānovelk un atkal jāuzliek arī bija gana daudz, lai tomēr izdevīgāk būtu iet nevis slēpot. Kaut kur ap to laiku arī radās šī pārgājiena nosaukums: “Stulba ideja”. Tas, manuprāt, nekādus paskaidrojumus neprasa, jo patiešām nostaigāt divas dienas pēc kārtas 55 km katrā nu galīgi nav prātīgi.

Laikam ritot un saulei pamazām tuvojoties jūras līmenim, sākām apjaust, ka patiesībā vēl garš ceļš mērojams un iešana pa jūras krastā sanestajiem sasalušajiem sniega vaļņiem augšup/lejup nebūt nebija patīkama vai viegla. Parēķinājām un sanāca, ka pirmās dienas galamērķī mums vajadzētu nonākt ap plkst. 23.00. Tas kopā veido 12 stundas garu pastaigu pa jūras krastu. Pa ceļam nekā pārāk daudz cita kā iešana nebija ko darīt. Vienīgi paldies Mrātiņam par šī gājiena “dziesmu vācelīti”, no kuras arī pa laikam šo to uzdziedājām un pat beigās kādu dziesmu arī iemācījāmies no galvas.

Iestājoties tumsai iešana palika vēl smagāka un ātrums arvien samazinājās. Ik pa laikam tikām kontrolēti, cik tālu esam tikuši. Pamazām piespiedām nu jau par pašpasludināto autonomo republiku ārpus ķermeņa esošās kājas kustēties uz priekšu. Uz pleciem 10 kg soma ar mantām un slēpēm arī lika manīt par sevi. Tikām līdz upei, kura bija par lielu, lai to šķērsotu, jo nebija aizsalusi, kad jau gals bija pavisam tuvu – gan gals mums pašiem, gan pārgājienam. Pretī mums jau gandrīz bija atnākusi Baiba, kura bija vēlīgi atļāvusi mums apmesties pie viņas. Tomēr, kad sapratām, ka upe jāšķērso pa tiltu gan viņai gan mums nācās iet apkārtceļu. Tomēr tas, cik lielu gabalu tai laikā paveicām mēs un cik Baiba bija patiešām smieklīgi, jo mēs paspējām aiziet aptuveni pusceļu līdz tiltam, kad viņa jau no jūras bija paspējusi tikt līdz tiltam un atnākt mums pretī. Tik ātri mēs pārvietojāmies.

Vakarā bijām pilnīgi izsmēluši spēkus un nekādi runīgie nebijām. Tikām uzcienāti ar vakariņām un tēju kā arī Baiba mums ierādīja gultasvietas savā istabā, kamēr pati gulēja uz dīvāna, neskatoties uz to, ka biju palūdzis tikai, lai mums ierāda kādu pleķīti, kur varam izritināt savus guļammaisus, kurus kā izrādās bijām nesuši līdzi lieki. Lielais paldies par to viņai.

Naktī aizmigt gan bija tā pagrūtāk, vai nu sāpošo kāju dēļ, vai āderes dēļ, kura arī kaut kur turpat blakus izrādās bijusi.. Tomēr neskatoties uz to no rīta piecēlāmies izgulējušies un spēka pilni. Paēdām gardas brokastis un iedzērām labi daudz tējas. Tikām pavadīti līdz pat jūrai un devāmies atkal ceļā.

Šoreiz krietni pieticīgāk devāmies vien uz 15 km attālo Pāvilostu, no kuras ar autobusu bija jātiek līdz Liepājai un tad līdz Rīgai. Vienīgais, kas sākotnēji ļāva noprast par iepriekšējā dienā pieveiktajiem 55 km bija lielās tulznas, kuras bija noberztas uz papēžiem un ievērojami apgrūtināja iešanas procesu. Par slēpošanu pat nemaz nedomājām un gājām, jo nekas pludmalē nebija mainījies. Šoreiz vējš bija pieņēmies spēkā krietni vairāk nekā iepriekšējā dienā un vairs nepūta taisni mugurā, bet gan nedaudz no sāna, kas ievērojami atkal “deva pa nerviem”, jo visu laiku grieza somu un līdz ar to arī mūs pašus sāniski. Tomēr pārvietošanās ātrums bija salīdzinoši pieklājīgs un ar vienu nelielu pauzīti jau pēc 3 stundām bijām nonākuši Pāvilostā, kur tūrisma informācijas centrā sagaidījām autobusu un devāmies uz Liepāju.

Autobusā mums priekšā jau bija Baiba, kura arī izdomāja pievienoties mums “neilgajā” 4 stundu ceļā uz Rīgu. Liepājā izmantojām atbilstošo autoostas “atmosfēru” un pārvilkām izmirkušos zābakus un zeķes pret sausajiem slēpzābakiem un citām zeķēm.

Skats uz dzīvi kļuva krietni tīkamāks. Tomēr joprojām pārvietojāmies kā pingvīni un arī plecu sāpes neatkāpās. 3 stundas ceļā uz Rīgu vēl nedaudz līdz dzīvoklim un siltā duša un gultiņa bija godam nopelnīta. Tik tiešām “stulba ideja”. Tomēr, vēlreiz lielais paldies Baibai, kura mūs uzņēma, paēdināja un izguldīja.

Šādi ziņu virsraksti nu pavisam noteikti bija jāizmanto.. Domāts, darīts.Sākās tas viss ar to, ka mana mazā māsiņa, kura nebūt vairs nav maziņa, jo tūlīt jau šamai paliks 18 gadi, brauca pie stūres un es sēdēju aizmugurē.. Tiešām dīvaina sajūta..

Ainaži – Pērnava. Sākumā bija nedaudz citādāks plāns maršrutam, bet jūra pati visu piekoriģēja pēc saviem ieskatiem. Arī beigās apveltot mani ar 4,5 km pastaigu līdz tuvākajam krastam, kad vējš pēkšņi vienkārši pazuda. Protams kājās kā pienākas slaloma zābaki, kaits somā un slēpes pār plecu.. Neliela vakara pastaiga sanāca.. Pilnai laimei telefonam baterija sēdās nost- labi, ka sapratu, kur iznākšu krastā un kur mani var savākt..

Toties braukt bija tik tiešām fantastiski. Tas plašums, kas pavērās – tie dabas skati, tas miers, tās sajūtas. Kārtējās lietas, kuras nespēju aprakstīt. Braucu un aiz priekiem nezināju, kur likties.. Austiņās vēl skanēja perfekta mūzika.. Gandrīz vai apraudāties aiz laimes.. Un protams, ka nav nevienas tādas sakarīgas bildes..

Vakarā pilnai laimei mājās pirtiņā un tad gan es biju galīgi mests..

Svētdienā pie līdzīgas prognozes devāmies uz Ainažiem ar Signi un Mrātiņu… Šoreiz ieplānots bija šamiem iemācīties kā ar to kaitu apieties.. Bet atkal kāds bija visu izdomājis pavisam citādāk.. Protams, ka man bija kaits jāaizmirst mājās! DOH! “Neliels” fail no manas puses. Toties viņi ļoti labi iemācīsies rule nr.1 “don’t forget your kite!”

Toties tāpat vēja praktiski nebija nemaz vien knapa vēsmiņa, kurā nebūtu vērts līdzi nepaņemto pūķi pumpēt.. Tā nu izdomājām pastaigāties 2 km līdz ledus vaļņiem, kuri ar pūķi pienāca ļoti lielā ātrumā, tomēr ejot kājām likās, kā bezgalīgi tāli.. Tur tad nu atļāvāmies ieēst banana! un izklaidēties kā nu kurais māk, kamēr tētis no Tūjas ar slēpēm slēpēja šurp..

Pie tā tad arī vajadzētu pieturēties.

Bet nu kopš esmu atgriezies atpakaļ lielajā apritē iekš tās lietas, ko sauc par dzīvi un studijām un visu kas ar to saistīts liekas, ka esmu ļoti daudz ko palaidis garām un jāsteidzas atkal atgūties… Bet ne par to stāsts.

Atpakaļceļā sāku lasīt tēta dāvināto grāmatu, kuru saņēmu Ziemassvētkos. Pēc pirmo divu vai pat tikai pirmās nodaļas izlasīšanas man galvā izkristalizējās ideja. Pavisam skaidra. Un tagad, kad uzzināju, ka 22 tomēr nav mans laimīgais skaitlis, jo vakar “Vulcanus in Japan” izplatītajā shortlistē mans vārds nebija iekļauts, man ir tapis atkal jauns plāns (vai drīzāk vecajam plānam ir skaidrs turpinājums). Iespējams, ka pat labāks par iepriekšējo.

We’ve got the whole world in our hands!